Kā pareizi ģērbties un izskatīties dažādos laikos un vietās.

Pēdējā laikā plašu ažiotāžu pasaulē izraisījuši vairāku Rietumeiropas valstu mēģinājumi ar likuma varu ierobežot musulmaņu sieviešu reliģisko apģērbu – burku valkāšanu. Greifsvaldes universitāte Vācijā, savukārt, aizliegusi tās teritorijā nēsāt drēbes „kas satur noteiktas konotācijas ar rasismu, pret ārzemniekiem vērstiem noskaņojumiem, vardarbības sludināšanu vai ir pretrunā ar konstitūciju, vai arī pauž nepatiku pret citiem,” to attiecinot uz firmas Thor Steinar ražojumiem, kuros bieži izmantotas skandināvu rūnas un citi simboli, ko tādēļ iecienījuši neonacisti. Faktiski dažādi ārējo izskatu un apģērbu reglamentējoši rakstīti un nerakstīti likumi ir pastāvējuši gandrīz visos laikos, un reizēm ir nonākuši līdz absurdumam, kas tuvs padomju fantastikas grāvējā „Kin Dza Dza” minētajai bikšu krāsu subordinācijas sistēmai. Šoreiz aplūkosim dažus no tiem.

Senajā Romā apģērbs, tāpat kā mūsdienās bija iedzīvotāja sabiedriskā stāvokļa apliecinājums, tikai tur viss bija daudz detalizētāks un reglamentētāks. Proti, pat nabadzīgākajam Romas pilsonim bija tiesības nēsāt tradicionālos apģērbus – togu un tuniku, kas to atšķīra no vergiem un barbariem, kam šāda iespēja bija liegta. Tādēļ pat tika izstrādāta īpaša likumu un noteikumu sistēma, kas regulēja apģērbu veidu un krāsas dažādos sabiedrības slāņos. Brīvais pilsonis drīkstēja nēsāt togu no baltas vilnas vai lina

Tas bija reprezentabls apģērbs ko lielākoties nēsāja īpašos un valsts lietu kārtošanas gadījumos. Augstākās amatpersonas, piemēram, konsuli un senatori reizēm nēsāja arī purpura krāsas togas, savukārt melnas tika vilktas sēru gadījumos. Tomēr šis apģērbs nebija pārāk ērts un to ar laiku nomainīja daudz ērtākā tunika, kas līdzinājās garam T- kreklam. Arī tunikas gadījumā pastāvēja ierobežojumi, jo baltu drīkstēja nēsāt tikai pilsoņi. Līdzīgi ierobežojumi pastāvēja arī attiecībā uz apaviem, kas vīriešu gadījumā bija dažādu veidu sandales. Augstākā stāvokļa pilsoņiem – patriciešiem tās bija sarkanas ar ornamentu aizmugurē, senatoriem brūnas ar melnu aizdari, bet konsuliem – baltas.

Viduslaiku Eiropā, tāpat kā Senajā Romā indivīda apģērbu noteica ne tikai rocība, bet arī sabiedriskais statuss, kas gan visbiežāk gāja roku rokā. Ņemot vērā reliģijas lielo lomu, viens no šo likumu mērķiem bija padarīt „neticīgos” uzreiz pamanāmus, tādēļ pēc 1215. gada Laterānas koncila tika izdots rīkojums, kas noteica, ka ebrejiem jānēsā īpaša koniska dzeltenas krāsas cepure

Musulmaņi savas reliģijas apģērba normu dēļ bija pietiekami labi pamanāmi, tādēļ tos šādi ierobežojumi skāra mazāk, galvenokārt pieprasot nēsāt austrumniecisku apģērbu vai arī pusmēness formas uzšuvi. Līdzīgi, laicīgi motivēti likumi, kuru galvenais mērķis bija saglabāt uzskatāmas atšķirības sabiedrības šķiru starpā, skāra arī kristīgos visu šķiru iedzīvotājus visā Eiropā. No mūsdienu viedokļa skatoties, jāatzīmē, ka šāds reglamentējums feodāli organizētai sabiedrībai, bija nevis diskriminācija, bet gan pašsaprotama lieta, kas padarīja sastaptā cilvēka kārtas piederības noskaidrošanu vienkāršāku. Tā piemēram 1363. gadā Anglijā tika izdoti likumi, kas noteica sekojošus ierobežojumus:

  • Sievietēm jāģērbjas attiecīgi tam stāvoklim, kādu ieņem viņas vīrs vai tēvs
  • Kalpu sievām un meitām aizliegts nēsāt plīvurus dārgākus par 20 pensiem
  • Amatnieku un brīvo zemnieku sievām aizliegts nēsāt zīda plīvurus
  • Kažokādas atļauts nēsāt tikai to bruņinieku dāmām kuri gadā no īpašuma iegūst vismaz 200 markas
  • Bruņinieka sieva vai meita nedrīkst nēsāt zeltītus vai sabuļādas apģērbus
  • Zeltītus un purpura zīda apģērbus atļauts nēsāt tikai karaliskās ģimenes sievietēm.

Gāja laiks un tā sauktie „tumšie viduslaiki” ar visiem to stingrajiem ierobežojumiem pamazām nogrima aizmirstībā, taču tas nebūt nenozīmē, ka izzuda arī dažādi ierobežojumi un valstiskie regulējumi attiecībā uz apģērbu. Jaunajos laikos no dažādiem praktisku mērķu vai vadītāju untumu izraisītiem ierobežojumiem nācās ciest daudzām valstīm, taču jo sevišķi interesantas formas tas pieņēma Krievijas impērijā Pētera I valdīšanas laikā. Tiesa šajā gadījumā pie vainas bija nevis untumi, bet gan jaunā cara ceļojums pa Eiropu. 1698. gada augustā, jau nākošajā dienā pēc atgriešanās no Eiropas ceļojuma, Pēteris I nolēma, ka valsts modernizācija nevar iztikt bez cilvēku ārējā veidola izmaiņām un bajāru sapulcē pašrocīgi nogrieza bārdas vairākiem bajāriem, turklāt tā nebija vienīgā reize. (Attēlā redzami bajāri pēc minētās akcijas. Vienlaikus pievērsiet uzmanību viņu apģērbam, un salīdziniet to ar parūkām un žabo ko tolaik nēsāja Rietumeiropā.)

Laikos un vietā, kurā gara bārda vīrietim, jo sevišķi aristokrātam, bija goda un svētuma simbols, bez kura pops baznīcā viņam nedeva svētību, šāda rīcība bija vairāk nekā šokējoša un noveda pat pie pašnāvībām. Lai veicinātu pavalstniekos vēlmi biežāk lietot bārdas nazi tika ieviests arī speciāls bārdas nodoklis, no kura bija atbrīvoti garīdznieki, mūki un zemnieki

Ar to vien neaprobežojās. Jau 1700. gada 14. janvārī cars izdeva rīkojumu „Par apģērba valkāšanu pa ungāru modei,” kas noteica, ka visiem Maskavas un citu pilsētu iedzīvotājiem jānēsā svārki pēc Rietumeiropas paraugiem. Nebija jau tā, ka līdz tam neviens Krievijā nenēsātu ārzemju izcelsmes apģērbu, jo atsevišķi augstmaņi to ieveda un lietoja savos galmos, taču cara galmā līdz tam ar likumu bija aizliegts parādīties ārzemju modes apģērbā. Izņēmums bija vienīgi svešzemnieki. Faktiski Pēteris I izraisīja apvērsumu sabiedrībā, jo līdz tam pēc tradicionālā apģērba varēja uzskatāmi atšķirt dažādu slāņu pārstāvjus, kas bija ļoti svarīgi viduslaiku sabiedrībā, taču ne sevišķi iederējās tālaika modernajā. Kopumā tika izdoti 17 rīkojumi, kas reglamentēja pavalstnieku ārējā izskata prasības, tai skaitā izmantojamo seglu izskatu.

Runājot par mūsdienu valstīm, visleģendārākie ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu droši vien ir musulmaņu valstīs, sevišķi tajās kur pie varas ir radikālie islāmisti, tādās kā Somālija vai talibu laika Afganistāna. Šoreiz papētīsim talibu ieskatu uz prasībām pret iedzīvotāju ārējo izskatu. Uzreiz piebildīsim, ka sodi par šo normu pārkāpumiem tālu pārspēja gan romiešu, gan viduslaiku valdnieku gan Pētera I izdomu, tādēļ detalizētus aprakstus un bildes nepievienosim, jo internetā tos var atrast lielā skaitā.

Talibu prasības pret ārējo izskatu var iedalīt divās daļā, proti, tās ,kas attiecās uz vīriešiem un tās, kas uz sievietēm. Sievietēm šajā gadījumā bija jāievēro daudz vairāk prasību un viņas riskēja daudz vairāk, jo, piemēram, par apģērba nēsāšanu kas nenosedz potītes varēja izpelnīties publisku pērienu, savukārt par kosmētikas lietošanu, jeb krāsotiem nagiem- palikt bez pirkstiem. Tāpat sievietēm bija aizliegts staigāt augstpapēžu kurpēs, vai apavos kas rada troksni, jo vīrietis nedrīkst dzirdēt sievietes soļus. Nemaz nav jāatgādina, ka burka bija obligāta prasība, taču tā nedrīkstēja būt nekādās košās krāsās, kas esot „seksuālas.” Arī pēc varas zaudēšanas valstī, talibu kontrolētajos rajonos sistēma ir saglabājusies un ne viena vien sieviete ir dabūjusi skābi sejā vai pat lodi par „izvirtīgu izskatu” vai mācīšanos skolā.

Vīriešiem bija mazliet vieglāk, viņiem tikai bija jānēsā „reliģiskām normām atbilstošs apģērbs,” jāapgriež mati un jāaudzē bārda, kurai bija jābūt vismaz pie vaiga pieliktas savilktas dūres garumā. Turklāt arī vīrietis nekādā gadījumā nedrīkst atkailināt ķermeņa daļas, pat futbola laukumā. Kāda Pakistānas futbola komanda 2000. gadā no spēles Afganistānā atgriezās pēc apcietinājuma un matu apgriešanas, ko izpelnījās par šortu valkāšanu spēles laikā. Ņemot vērā iepriekšminēto rodas jautājums, vai islāma radikāļiem ir tiesības iebilst pret jaunajiem Francijas likumiem kā netolerantiem, ja paši par līdzīga rakstura pārkāpumiem sievietēm cērt nost pirkstus?

Kā redzams no šiem piemēriem dažādi ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu pastāvējuši visos laikos, un nebūt nav tā, ka ar laiku tie kļūtu mazāk stigri, drīzāk otrādi. Laikam jau labi, ka nedzīvojam Afganistānā.

Avots: www.citavesture.lv

Mūsu pakalpojumi

  • Sieviešu apģērba veikali (mazumtirdzniecība)

    Priekš Jums ir atvērti daži mazumtirdzniecības veikali, kur Jūs varat iegādāties VELME firmas jebkura izmēra sieviešu apģērbu par visai demokrātiskām cenām. Šeit Jūs atradīsiet dažādas apģērba līnijas: jebkuram vecumam un gaumei, no klasiskiem kostīmiem līdz ultramoderniem tērpiem.

  • Apģērba modelēšana (konstruēšanas pakalpojumi)

    VELME šūšanas kompānija sniedz palīdzību vīriešu un sieviešu apģērba modelēšanā no skices. Mūsu meistari izpildīs pasūtījumu atbilstoši Jūsu vēlmēm, īsā laikā un ar augstu kvalitātes līmeni.

  • Apģērba šūšana pēc pasūtījuma (juridiskām personām)

    Pie mums strādā sava darba profesionāļi, kuri veido formas apģērba labākos modeļus pēc Jūsu skicēm. Ja Jums pat nav ne priekšstata, kā formas apģērbam ir jāizskatās, mūsu dizaineri izstrādās dažas skices, pēc kurām Jūs izvēlieties visvairāk atbilstošu Jūsu gaumei. Mēs vienmēr stingri pieturamies Jūsu kompānijas korporatīvajam stilam, pielietojam mūsdienīgus materiālus un šūšanas tehnoloģijas.

Raksti

Sieviešu apģērbi no Velme: izvēlamies svārkus

Neskatoties uz to, ka sieviešu bikses ir populāras, svārki tradicionāli ir sieviešu apģērbi, kuri pateicoties pareizai izvēlei, ne tikai izceļ figūras skaistumu, bet arī sniedz īpašniecei pārliecību un valdzinošu sievišķību.

Sieviešu apģērbi no veikala Velme – kvalitatīvi, stilīgi, pieejami!

Tas ir dabiski, ka ikviena sieviete cenšas izskatīties spilgti, efektīvi, eleganti – tam viņas izmanto daudzus noslēpumus un visdažādākos līdzekļus. Vienā no pirmajām vietām šajā sarakstā ir sieviešu apģērbi, it īpaši svārki, žakete, blūze. Svarīgi atzīmēt – sieviešu apģērbi aizsargā ne tikai no aukstuma, bet arī piesedz kailumu.

Rakstu arhīvs Follow velmelv on Twitter Follow velmelv on Facebook Raksti RSS

Sākumlapa Uzrakstīt mums Mājas lapas karte